Sensenos laikos, pirms turpat vai 5000 gadiem Ēģiptē tika cepti medus rauši. Bet tie nebija parasti rauši. Šiem piemita īpašs spēks – tie spēja atvairīt dēmonus, tos upurēja dievībām, deva līdzi kapā kā ceļa maizi – ceļš uz to pasauli bija tāls, ļoti tāls. Medus cepumi bija parastam cilvēkam neaizsniedzams gardums. Tie iederējās tempļos un faraonu galmos. Šo gardumu pazina arī Tuvajos Austrumos. Tā slava nonāca līdz Grieķijai un Romas impērijai, kur cilvēki ne tikai paši našķējās, bet turpināja tradīciju un kā kulta ēdienu medus plāceņus pienesa savām dievībām. Tālāk ceļš veda uz Viduslaiku Eiropu, vispirms jau Franciju, kur Kārļa Lielā valdīšanas laikā īpaši apmācīti mūki čakli cepa medus kūkas un tās pārdeva klosteru aptiekās, jo medum tika piedēvētas dziedinošas īpašības. Medus, miltu un aromātisko garšvielu plācenīši pamazām nonāca arī turīgo patriciešu mājās.